Mūsu kliente, Skriešanas Akadēmijas dalībniece Guna ir viens no tiem cilvēkiem, kas iedvesmo. Viņa tiecas uz sevis attīstīšanu un pieņem arvien jaunus izaicinājumus. Pirms 10 gadiem Guna sāka ar Rīgas maratona īsāko distanci, bet tagad viņas sapnis ir pusmaratons, kuru, kā viņa pati saka, jūt, ka sasniegs šogad.
Lasi un iedvesmojies!
– Pastāsti par sevi īsumā!
Esmu aktīva dzīvesveida piekritēja – mājās nosēdēt nevaru. Patīk izmēģināt dažādus jaunus sporta veidus – lielākoties man patīk individuālie sporta veidi. Pēdējais, ko mēģināju, bija orientēšanās. Šogad vēlos iemācīties braukt ar rollerslēpēm, jo ļoti patīk distanču slēpošana, bet ziemas pašlaik ne vienmēr atļauj to pilnvērtīgi izbaudīt.
– Kāds iemesls bija tam, ka Tu izlēmi nodarboties ar skriešanu? Kas motivēja pieņemt lēmumu un sākt darīt?
Ar skriešanu sāku nodarboties pirms 10 gadiem. Tolaik motivators bija kopā ar darba kolēģiem piedalīties Rīgas maratona pašā īsākajā distancē. Sāku trenēties patstāvīgi un neteiktu, ka sākumā man skriešana patika, bet, piedaloties pasākumā – tā kopējā enerģija, kas valdīja, atklāja man skriešanas prieku. Šo 10 gadu laikā esmu periodiski skrējusi, tas nebija sistēmiski, un, arvien vairāk interesējoties par skriešanu, sapratu, ka būtiski ir trenēties pareizi, lai sevi nepārslogotu un neiedzīvotos traumās. Tāpēc sāku meklēt, kas man varētu palīdzēt ar profesionālu padomu, un paveicās, ka atradu informāciju par Salvi Gruševu un Skriešanas Akadēmiju.
– Pastāsti par treniņa procesiem – kā bija sākumā, kā tagad? Kādas varbūt bija cīņas ar sevi?
Treniņu process trenera uzraudzībā ir nesalīdzināmi ar to, ko darīju pati. Lai arī mūsdienās iegūt informāciju vispār nav problēmu, ja nav izpratnes par to, kā šo informāciju pielietot, tad var tikai nodarīt sev pāri. Treneris seko līdzi manam progresam un slodzi palielina atbilstoši manām spējām un ilgtermiņa mērķiem. Līdz ar to treniņi ir patīkami, un tas tikai vairo patiku pret skriešanu. Pašlaik trenējos grupā un saprotu, ka tas ir vēl lielāks spēks, jo pat, ja ir dienas, kad ir slinkums – Tu nevari tam paļauties, jo ir kopēji treniņi, kur cits citu motivējam. Ir pozitīva atmosfēra, un pat grūti treniņi paiet ātri un viegli.
Vienīgā cīņa ar sevi, ja godīgi, bija tikai sākumā, lai pierastu pēc katra treniņa obligāti izstaipīties.
– Kādi, Tavuprāt, ir tagadējie treniņu rezultāti?
Treniņos ir jūtams progress. Katru nedēļu esmu pārsteigta, ka varu izdarīt arvien vairāk un ātrāk. Dažos vingrinājumos esmu pārsteigta, ka vispār tos spēju izdarīt. Nekad nedomāju, ka varēšu skriet ātri, jo trenējoties patstāvīgi man nekad nebija izdevies sasniegt tādu progresu. Un visvairāk mani sajūsmina tas, ka nejūtos pārgurusi – pēc treniņiem ir labi padarīta darba sajūta un enerģijas pieplūdums.
– Kādi plāni nākotnē ar treniņiem? Varbūt ir kādi mērķi jau nosprausti?
Plānoju treniņus turpināt, jo mans mērķis ir pusmaratons. Es dzīvē nekad tik daudz neesmu noskrējusi, bet jūtu, ka šogad būs tas gads, kad es beidzot sasniegšu šo mērķi.
– Ko Tu novēlētu ikvienam, kas lasa šo rakstu – gan tiem, kuri jau skrien, gan tiem, kuri par to vēl tikai domā?
Ieteiktu jebkuram atrast to aktivitāti, kas liek justies priecīgam un enerģiskam. Mūsdienās daudz tiek runāts par garīgo attīstību – mēs daudz mācāmies un iegūstam jaunas prasmes. Taču nedrīkstam aizmirst, ka mums ir ķermenis, un tas arī ir jāizkustina. Cilvēkam ir jāattīstās dažādi – gan miesā, gan garā. Ja kāds ir izlēmis sākt skriet, tad es noteikti ieteiktu pamatus ielikt trenera uzraudzībā. Taču, ja tas nav iespējams, jāsāk lēni un pamazām, lai skriešana būtu patīkama arī ilgtermiņā.
Šāds stāsts ir lieliska motivācija ikvienam – saprast, ka ir iespējams būt ātrākam, spēcīgākam, tiekties pēc mērķiem. Un tikai katra paša ziņā ir izvēlēties savu ceļu – mainīt kaut ko, vai tikai domāt par to, kur gribētu nonākt nākotnē. Paldies, Guna, ka dalījies ar savu stāstu!
Ja arī Tu vēlies izmēģināt kādu no Skriešanas Akadēmijas treniņu programmām – sazinies ar mums un sāc ceļu uz mērķu sasniegšanu!
Jaunākie komentāri