Piedāvāju Tatjanas stāstu par to, kā viņa gatavojās un noskrēja savu pirmo Maratonu (42.195km) Valmierā.
Kad satikāmies, prasīju viņas mērķus. Viens no tiem bij noskriet pilno maratonu. Lai to noskrietu viņas izvēlētajā datumā, sapratu, ka viņai jau no nākamās nedēļas ir jāsāk veikt regulārus attiecīga apjoma treniņus. Nedēļā bija plānoti pieci treniņi plus kādā no nedēļām papildus klāt velo treniņi. Līdz maratona dienai tika veikti praktiski visi plānotie treniņi (trīs tika izlaisti neparedzētu apstākļu dēļ), kā rezultātā pirms maratona man kā trenerim nebija nekādu šaubu par viņas finišu. Par visu sīkāk pati Tatjana:
Vienmēr esmu domājusi, ka skriešana nav „mans” sporta veids. Skolas laikā pieci stadiona apļi likās ļoti daudz. Reiz pēc sporta nometnes, kad biju diezgan labā fiziskā formā, sporta stundā noskrēju desmit apļus uz atzīmi un jutos kā varone!
Savas dzīves laikā meģināju nodarboties ar dažādiem sporta veidiem: jāšanas sportu, galda tenisu, klinšu kāpšanu, alpīnismu, riteņbraukšanu, slēpošanu. Mēģināju arī skriet, bet pārliecinājos, ka tas ir ļoti grūti (īpaši, ja attālums ir lielāks par 3 km) un atmetu domu par skriešanu: tas neder man.
Pirms kāda laika nolēmu, ka gribu nomest svaru un nostiprināt muskuļus, tāpēc atkal sāku skriet, jo tieši skriešana bija vispiemērotākais sporta veids tajā laikā: es varēju pati izvēlēties dienu un laiku treniņiem, kā arī tā neprasīja lielus finansiālus ieguldījumus uzsākšanai. Bija ļoti grūti katru reizi motivēt sevi trenēties, tāpēc pieteicos Rīgas Nordea Maratona 10km distancei. Sacensības datums tuvojās, un es nevarēju izlaist treniņus, jo gribēju noskriet šo distanci un saņemt savu pirmo medaļu. Pirms pusotra gada es biju noskrējusi savus pirmos 10 kilometrus un uzstādījusi nākamo mērķi: nākamgad Rīgas Nordea Maratonā noskriet pusmaratona distanci. Tā sākās mans skrējējas ceļš.
Jo vairāk es trenējos, lasīju par skriešanu, meģināju pati atrast atbildes un izdomāt labu treniņplānu, jo vairāk man radās jautājumi un neskaidrības. Meklēju cilvēkus, kuri varētu izskaidrot man vairākas lietas, lai mani treniņi būtu efektīvi un pareizi saplānoti. Kādā brīdī pēc skriešanas man sāka sāpēt mugura un ceļi. Tad es uzzināju, ka vajag lietot pareizus apavus un ļoti lēni palielināt nedēļas kilometrāžu. Pēc tam radās vēl simts jautājumi par uzturu, apģērbu, vingrinājumiem, kā arī par pareizo pulsu skriešanas laikā, jo nevar pareizi, efektīvi un veselīgi trenēties, ja neseko līdzi savai sirdsdarbībai.
Šajā pavasarī es noskrēju savu pirmo pusmaratonu (21km 97,5m), un tā bija diena, kad es sapratu, ka man ir vajadzīgs treneris, kurš palīdzēs man trenēties efektīvi un pareizi, lai paaugstinātu manu skriešanas līmeni un sasniegtu nākamo mērķi: Maratona (42.195km) noskriešanu.
Es iepazinos ar treneri Salvi, un viņš man palīdzēja sastādīt treniņplānu, kurā bija ne tikai skriešana, bet arī pastaigas treniņi, riteņbraukšana un vingrinājumu kompleksi. Man ļoti patika, kā bija saplānoti treniņi, jo pēc tiem es nebiju pilnīgi pārgurusi un iztukšota – vēl palika spēks mājas darbiem un ģimenei. Bija sajūta, ka fiziskā forma uzlabojas, izturība pieaug un muskuļi paliek stiprāki. Visgrūtākais man bija piespiest sevi sekot plānam: trīsarpus mēnešu garumā piecas reizes nedeļā, neatkarīgi no laika apstākļiem, brīvā laika daudzuma un garastavokļa iet ārā un skriet.
Kad līdz maratonam bija palikušas pāris nedēļas, man palika bail, ka nevarēšu to noskriet. Maratons tuvojās, un bailes pieauga, tāpēc es vairākas reizes rakstīju Salvim vienu un to pašu jautājumu: „Vai tu esi pārliecināts, ka man sanāks? Vai esmu gatava?”, un katru reizi viņš atbildēja: „Tu esi gatava, nevajag uztraukties!”. Naktī pirms starta es ilgi nevarēju aizmigt, man trīcēja rokas un sirds dauzījās ātrāk nekā parasti.
Valmieras maratona distancē bija seši apļi – aptuveni 7 km katrs. Kad noskrēju pirmos 2 km, parādījās jocīga doma: „2k m ir noskrieti, atlikuši tikai 40 un viss, neskaitot tos 195 metrus!”. Distancē skaitīju apļus, vēroju citus skrējējus, skatītājus, klausījos mūziku, sekoju tempam. Skriet bija diezgan viegli, pēc katra apļa vēroju savu pašsajūtu un secināju, ka tā ir laba un spēks vēl ir. Tā pagāja divi, trīs, četri apļi. Laiks ritēja lēni, katrs aplis likās ļoti garš, pēc katra stūra saprotot, ka līdz apļa beigām vēl tālu. Kad pieci apļi bija noskrieti, man vēl bija enerģija un spēks skriet, turēt tempu un pat nedaudz paātrināt to. Biju laimīga, jo sapratu, ka pēdējo apli es noteikti noskriešu! Tieši tajā momentā, pēc trīsdesmit piektā kilometra, es varēju noticēt tam, ka maratons būs noskriets un es sasniegšu finišu. Mans sapnis piepildīsies, es to varēšu!!!
Finiša līnija. Mans laiks ir 4 h un 17 minūtes. Es esmu varone, es to izdarīju!!! Līdz dienas beigām es biju tik laimīga, ka gribējās smieties, dziedāt un dejot. Biju pārsteigta, cik viegli bija skriet. 
Dzirdēju un lasīju vairākus stāstus, kā cilvēkiem bija grūti kustēties pēc maratona, cik ilgi tie atjaunojās un cik grūti un šausmīgi tas ir. Man tā nebija – es patiešām izbaudīju skriešanu. Jau nākamajā dienā mierīgi noskrēju 7 km, kājas muskuļus jutu tikai divas vai trīs dienas un viss. Tagad man ir jau nākamais mērķis un esmu pārliecināta, ka Salvis palīdzēs man sasniegt arī to!
Paldies!
Jaunākie komentāri