Ir pagājuši daži mēneši kopš mana pirmā maratona Barselonā. Īsumā pastāstīšu, kā vispār sāku skriet un kā nokļuvu līdz maratonam, lai gan senāk maratona distances pievarēšana likās neiespējama.
Skolas laikā man nekad nebija paticis sports kā tāds, it īpaši skriešana. Skriešana sporta stundās likās ļoti nepatīkama, tāpēc uz tām devos nelabprāt, jo nebiju pārāk pieradusi pie fiziskām aktivitātēm un mans izturības līmenis bija zems. Kad pārcēlos uz Londonu, nekas nebija citādāk – nesportoju. Viss sākās ar to, ka mans brālis Salvis bija nopietni aizrāvies ar skriešanu un sāka piedalīties maratonu skriešanas pasākumos dažādās valstīs.
Es un mans draugs tikām uzaicināti braukt līdzi kā atbalstītāji, ko arī ilgi nedomājot darījām. Pirmais Salvja maratons bija Porto, kur es pirmo reizi iepazinu maratona atmosfēru, norisi un emocijas. Brālis pa retam man teica: „Gunita, aiziet, Tu arī sāc skriet! Es Tev palīdzēšu uzsākt, sastādīšu treniņplānus un atbalstīšu, kā vien spēšu!” Taču mana atbilde vienmēr bija noraidoša motivācijas trūkuma dēļ un tāpēc, ka negribēju piepūlēties. Aizbildinājos ar to, ka pat 10 minūtes neizturētu, kaut gan tā īsti nebiju pat mēģinājusi.
Brālis turpināja piedalīties maratonos, uz kuriem, protams, līdzi devāmies arī mēs ar draugu kā atbalstītāji. Ik pa laikam brālis mēģināja arī mani pievērst skriešanai. Pēc kārtējā maratona novēroju, kā brāļa fiziskā sagatavotība un veselība ir uzlabojusies, tāpēc, gribēdama panākt līdzīgu rezultātu, nolēmu pamēģināt skriet. Uzsākot gan biju pārliecināta, ka maratonu neskriešu, bet gan trenēšos tikai tik daudz, lai uzturētu sevi fiziskajā formā. Sākums nebija īpaši patīkams, jo manas fiziskās nesagatavotības dēļ nebiju spējīga noskriet vairāk par tām pašām 10 minūtēm. Taču to pārvarēju atkārtoti, ejot ārā un skrienot īsas distances (10min) ik pēc dienas. Izturība uzlabojās, un drīz vien skrēju līdz pat 30-40 minūtēm bez apstājas. Sākumā tā arī mērīju distanci – minūtēs. Brālis, zinādams par manu progresu, kopā ar manu draugu un māsīcu dzimšanas dienā uzdāvināja man Garmin Forerunner 305 – navigācijas ierīci un pulksteni, kas mēra visu skrējējam nepieciešamo- ātrumu, distanci, sirdsdarbību, vidējo ātrumu utt. Kad saņēmu dāvanu, sapratu, ka tā man palīdzēs produktīvāk trenēties, un vēlāk tā kļuva par manu treniņu labāko draugu.
Brālis bija mans treneris un lielākais atbalsts, uzsākot skriešanu. Viņam vienmēr varēju pajautāt padomu, ko un kā labāk darīt, cik daudz man skriet, kad atpūsties un kā sabalansēt slodzi, lai sasniegtu labāko rezultātu. Pamazām skriešana man sāka iepatikties un kļuva par mana dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu, jo pēc treniņiem radās patīkama gandarījuma sajūta, uzlabojās elpošana un izturība, arī ēšanas paradumi mainījās uz pozitīvo pusi. Lai arī skrienamo distanču garums pieauga automātiski, taču joprojām es nevarēju iedomāties sevi noskrienam maratonu.
Tā ik nedēļu brālis kopā ar savu treneri sekoja līdzi, kā man treniņos veicas un sastādīja atbilstošus treniņplānus. Drīz vien jau komfortabli skrēju pa 10 km, 15 km, pat 20 km. Pieteicos savām pirmajām sacensībām – 10 km skrējienam Londonā. Pēc tā jutos lieliski, jo beidzot varēju salīdzināt savus spēkus ar citiem skrējējiem un ieraudzīt, ka esmu labā formā.
Turpināju aktīvi trenēties pēc Salvja sastādītajiem treniņplāniem un drīz vien jau skrēju savu pirmo pusmaratonu- 21 km. Kas to būtu domājis, ka es kādreiz skriešu tādu distanci? Pašai prieks un gandarījums par sasniegto!
Vēl pēc kāda laika bija skaidrs, ka pieveikt maratonu nav nemaz tik neiespējami, jo treniņos ik pa reizei jau biju spējīga izturēt līdz pat 30km distances. Šī Jaungada rītā jutos īpaši apņēmīga, un tika pieņemts spontāns lēmums- piereģistrējos skriet Barselonas maratonam un jau pēc 2 mēnešiem
devos skriet savu pirmo maratonu. Brālis bija šokā, kad paziņoju, ka esmu jau pieteikusies, taču bija pārliecināts, ka tas viennozīmīgi ir manās spējās (nenoliegšu – apmēram nedēļu pirms maratona mani pārņēma šaubas).
Sajūtas pēc maratona- fantastiskas! Noteikti gribas atkārtot- jau notiek piemērotākā skrējiena izvēle. Paveikt kaut ko iepriekš nemaz neiedomājamu ir ļoti liels gandarījums un prieks pašai par sevi. Ja jums ir vēlme kaut ko sasniegt, bet liekas nereāli tajā momentā, tad ticiet man, nekas nav nereāli! Viss ir izdarāms, bet ir jābūt gatavam sevi motivēt nepārtraukti un neatlaidīgi strādāt! Manā gadījumā brālis Salvis bija mans lielākais atbalsts un motivētājs brīžos, kad likās, ka “jāmet plinte krūmos”. Citējot Salvi; “No pain, no gain!”
Gunita Gruševa
Jaunākie komentāri